Lielākā daļa vecvecāku vēlas, lai mazbērni pie viņiem brauktu ciemos ar prieku, nevis tikai tāpēc, ka tā vajag. Reizēm mēs domājam, ka bērniem vajag dārgas dāvanas vai jaunākos gadžetus, bet patiesībā viņi meklē ko pavisam citu.
Tas ir stāsts par to, kā mājas padarīt par vietu, kur bērni jūtas brīvi, saprasti un gaidīti. Šeit būs deviņas vienkāršas lietas, kas palīdz veidot šo īpašo saikni.
Īpašas tradīcijas, kas pieder tikai jums
Nav svarīgi, vai tās ir svētdienas rīta pankūkas vai kopīga došanās uz mežu meklēt dīvainas formas zarus. Galvenais ir tas, ka šī nodarbe notiek regulāri un tajā ir sava deva jautrības. Piemēram, ja cepam pankūkas, ļaujiet bērniem pašiem izvēlēties pildījumu – lai tās ir konfektes, ogas vai pat kaut kas pavisam dīvains. Pat ja virtuve pēc tam izskatās kā pēc kaujas lauka un kaut kas ir piededzis, tieši šie kopīgie smiekli ir tie, ko bērni atcerēsies pēc gadiem. Viņi zinās, ka pie vectēva vai vecmāmiņas var darīt lietas, kas mājās varbūt nav atļautas, un tas rada patiesu gaidīšanas sajūtu.
Interese par bērna pasauli
Mēs bieži gribam, lai bērni klausās mūsos, bet reizēm vajag darīt pretēji – ielīst viņu pasaulē. Ja mazdēls stundām sēž pie datora vai telefona un spēlē spēles, pamēģiniet nepārmest. Tā vietā apsēdieties blakus un palūdziet, lai viņš paskaidro, ko viņš tur īsti dara. Jums nav jākļūst par ekspertu, pietiek ar to, ka izrādāt cieņu pret viņa hobijiem. Kad bērns jūt, ka jūs nevis kritizējat, bet mēģināt saprast, sarunas sāk veidoties pašas no sevis. Pēkšņi viņš pats sāks rādīt savus sasniegumus, jo zinās, ka jūs to tiešām novērtējat.
Laiks bez mobilajiem telefoniem
Mūsdienās visiem visu laiku rokās ir telefoni, un bērni to ļoti labi redz. Viņi jūt, kad pieaugušais klausās tikai ar vienu ausi, skatoties ekrānā. Pamēģiniet ieviest laiku, kad visi telefoni tiek nolikti malā. Ieplānojiet “īpašās dienas” katram mazbērnam atsevišķi. Aizvediet viņu tur, kur viņš grib – vai tas būtu muzejs, parks vai vienkārši pastaiga pa rajonu. Kad bērns redz, ka visa jūsu uzmanība pieder viņam, viņš sāk uzticēties un stāstīt lietas, ko ikdienas steigā nekad nepieminētu.
Atklāti stāsti par kļūdām
Bērniem nepatīk morāles lasīšana. Viņi ātri nogurst no tekstiem, kas sākas ar “manos laikos tā nebija”. Bet viņiem ļoti patīk klausīties stāstus par to, kā jūs paši bijāt mazi un sastrādājāt blēņas. Pastāstiet par to, kā jūs bērnībā dabūjāt rājienu vai kā jums kaut kas nesanāca. Tas palīdz bērnam saprast, ka arī pieaugušie ir bijuši mazi un kļūdījušies. Šādi stāsti padara jūs tuvākus un cilvēcīgākus. Viņi redzēs, ka jūs neesat tikai stingri tiesneši, bet gan draugi, kuriem arī ir bijuši savi piedzīvojumi.
Citu robežu cienīšana
Ja pusaudzis negrib runāt par to, kā viņam iet skolā vai kas notiek viņa personīgajā dzīvē, nespiediet viņu. Reizēm labākais, ko varat darīt, ir vienkārši būt blakus un klusēt. Ja bērns jūtas spiests stāstīt pret savu gribu, viņš sāks izvairīties no apciemojumiem. Savukārt, ja viņš zinās, ka pie jums nav jājūtas kā pratināšanā, viņš atvērsies pats, kad būs tam gatavs. Cieņa pret bērna telpu un emocijām ir viens no lielākajiem uzticības pamatiem.
Māja kā brīva zona
Tas nenozīmē, ka bērniem ir jālaiž viss pašplūsmā vai jļauj ārdīties. Tomēr bērnam ir jājūtas ērti. Ja mājās viss ir tik tīrs un trausls kā muzejā, bērns baidīsies pakustēties. Atvēliet kādu stūri dārzā, kur drīkst rakt bedres, vai kādu atvilktni mājās, kas pilna ar papīriem, krāsām un visādiem krāmiem, ko viņi var izmantot. Ļaujiet viņiem no dīvāna spilveniem uzbūvēt štābiņu. Kad bērns jūtas brīvi un zina, ka par katru neizvietotu lietu netiks rāts, viņš gribēs pie jums palikt ilgāk.
Interese par “dīvainiem” hobijiem
Reizēm bērnu aizraušanās pieaugušajiem šķiet pilnīgi nesaprotamas. Varbūt mazmeita vāc parastus akmeņus vai zina no galvas visus dinozauru vārdus. Pat ja jums tas šķiet neinteresanti, pajautājiet par to vairāk. Bieži vien šīs mazās intereses ir tikai sākums lielākām sarunām. Kamēr jūs kopā pētāt akmeņus, bērns var sākt stāstīt par saviem draugiem vai bēdām skolā. Hobijs ir tikai durvis uz viņa iekšējo pasauli, un jums tajās ir tikai jāieiet.
Sīkumu atcerēšanās
Nekas neliek bērnam justies tik mīlētam kā tas, ka jūs atceraties mazas lietas par viņu. Piemēram, ka viņam negaršo tomāti, vai ka viņam rīt ir svarīgs kontroldarbs sportā. Varbūt viņš lasa kādu grāmatu sēriju un jūs pajautājat, kā gāja galvenajam varonim. Šādas detaļas parāda, ka jūs par viņu domājat arī tad, kad viņa nav blakus. Tas rada sajūtu, ka bērns jums ir svarīgs kā personība, nevis tikai kā kārtējais ciemiņš.
Vieglas atvadas bez vainas apziņas
Šis ir ļoti svarīgs punkts. Kad pienāk laiks doties mājās, nemēģiniet bērnam likt justies vainīgam. Frāzes “ak, tu jau dodies prom”, “es te tagad palikšu viena” vai “tu pie manis tik reti brauc” rada smaguma sajūtu. Ja bērns jutīs, ka aizbraukšana ir emocionāli grūta, viņš nākamreiz varbūt negribēs braukt vispār, lai izvairītos no tām beigām. Sakiet vienkārši: “Bija forši pavadīt laiku, uz tikšanos!” Kad bērns zina, ka var aizbraukt bez lieka spiediena, viņam būs daudz lielāka vēlme atgriezties pašam pēc savas iniciatīvas.
